PVO izsaka trauksmi saistībā ar Čikungunjas drudzi, pieaugot Fošanas uzliesmojumam

Satraucoši ir tas, ka Pasaules Veselības organizācija (PVO) ir izcēlusi trauksmi par čikungunjas drudzi, ko pārnēsā odi, jo situācija Fošanā, Ķīnā, turpina saasināties. Saskaņā ar vietējo veselības iestāžu jaunāko ziņojumu, līdz 2025. gada 23. jūlijam Fošanā ir ziņots par vairāk nekā 3000 apstiprinātiem čikungunjas drudža gadījumiem, kas visi ir viegli.

Globālā izplatība un risks

PVO Arbovīrusu komandas vadītāja Diāna Alvaresa 22. jūlijā Ženēvā notikušajā preses konferencē paziņoja, ka čikungunjas vīruss ir atklāts 119 valstīs un reģionos. Tiek lēsts, ka 550 miljoni cilvēku ir pakļauti šī odu pārnēsātā vīrusa riskam, un pastāv liela mēroga uzliesmojumu potenciāls, kas varētu pārslogot veselības aprūpes sistēmas. Alvaresa norādīja, ka aptuveni pirms 20 gadiem liels čikungunjas drudža uzliesmojums Indijas okeāna reģionā skāra aptuveni 500 000 cilvēku. Šogad aptuveni trešdaļa iedzīvotāju Francijai piederošajā Reinjonas salā Indijas okeānā ir inficējusies. Vīruss izplatās arī Dienvidaustrumāzijas valstīs, piemēram, Indijā un Bangladešā. Turklāt nesen tādas Eiropas valstis kā Francija un Itālija ir ziņojušas par ievestiem gadījumiem, un ir konstatēta arī vietēja transmisija.

Kas ir Čikungunjas drudzis?

Čikungunjas drudzis ir akūta infekcijas slimība, ko izraisa čikungunjas vīruss, kas pieder pie alfavīrusu ģints Togaviridae dzimtā. Nosaukums “čikungunja” ir atvasināts no Tanzānijas kimakonde valodas, kas nozīmē “savērpties”, kas spilgti raksturo pacientu salīkušo stāju stipru locītavu sāpju dēļ.

Simptomi

• DrudzisPēc inficēšanās pacientu ķermeņa temperatūra var strauji paaugstināties līdz 39°C vai pat 40°C, un drudzis parasti ilgst 1–7 dienas.
• Locītavu sāpesStipras locītavu sāpes ir raksturīgs simptoms. Tās bieži skar mazās roku un kāju locītavas, piemēram, pirkstus, plaukstas locītavas, potītes un kāju pirkstus. Sāpes var būt tik intensīvas, ka ievērojami pasliktina pacienta kustīgumu, un dažos gadījumos locītavu sāpes var saglabāties nedēļām, mēnešiem vai pat 3 gadiem.
• IzsitumiPēc augsta drudža stadijas lielākajai daļai pacientu uz rumpja, ekstremitātēm, plaukstām un pēdām parādās izsitumi. Izsitumi parasti parādās 2–5 dienas pēc slimības sākuma un ir sarkanu makulopapulu veidā.
• Citi simptomiPacientiem var būt arī vispārēja mialģija, galvassāpes, slikta dūša, vemšana, nogurums un konjunktīvas sastrēgums. Retos gadījumos dažiem pacientiem var būt gremošanas trakta simptomi, piemēram, apetītes zudums un sāpes vēderā.

Lielākā daļa pacientu var pilnībā atveseļoties no čikungunjas drudža. Tomēr retos gadījumos var rasties smagas komplikācijas, piemēram, asiņošana, encefalīts un mielīts, kas var būt dzīvībai bīstamas. Gados vecākiem cilvēkiem, zīdaiņiem un cilvēkiem ar blakusslimībām ir lielāks komplikāciju attīstības risks.

Pārraides ceļi

Galvenais čikungunjas drudža pārnešanas veids ir inficētu Aedes odu, īpaši Aedes aegypti un Aedes albopictus, kas pazīstami arī kā "ziedu raksta odi", kodums. Šie odi inficējas, kad tie iekož cilvēku vai dzīvnieku ar virēmiju (vīrusa klātbūtni asinsritē). Pēc 2–10 dienu inkubācijas perioda odā vīruss vairojas un sasniedz oda siekalu dziedzerus. Pēc tam, kad inficētais ods iekož veselam indivīdam, vīruss tiek pārnests, izraisot infekciju. Nav pierādījumu par tiešu pārnešanu no cilvēka uz cilvēku. Slimība parasti ir izplatīta tropu un subtropu reģionos. Tās izplatība ir cieši saistīta ar sezonālām klimata izmaiņām, bieži sasniedzot epidēmijas maksimumu pēc lietus sezonas. Tas ir tāpēc, ka palielinātais nokrišņu daudzums nodrošina vairāk Aedes odu vairošanās vietu, veicinot to strauju vairošanos un tādējādi palielinot vīrusa pārnešanas iespējamību.

Noteikšanas metodes

Laboratorijas testiem ir izšķiroša nozīme čikungunjas drudža precīzā diagnostikā.

Vīrusu noteikšana

Čikungunjas vīrusa RNS noteikšanai serumā vai plazmā var izmantot reversās transkripcijas polimerāzes ķēdes reakciju (RT-PCR), kas var apstiprināt diagnozi. Vīrusa izolēšana no pacienta seruma arī ir apstiprinoša metode, taču tā ir sarežģītāka un laikietilpīgāka.

Antivielu noteikšana

• Čikungunjas IgM testsŠis tests var noteikt čikungunjas vīrusam specifiskas IgM antivielas. IgM antivielas parasti sāk parādīties asinīs 5 dienas pēc slimības sākuma. Tomēr var rasties viltus pozitīvi rezultāti, tāpēc pozitīvi IgM rezultāti bieži vien ir jāapstiprina ar neitralizējošo antivielu testiem.
• Čikungunjas IgG/IgM testsŠis tests var vienlaikus noteikt gan IgG, gan IgM antivielas. IgG antivielas parādās vēlāk nekā IgM antivielas un var norādīt uz iepriekšēju vai iepriekšēju saskari ar vīrusu. Diagnozi var apstiprināt arī ievērojams IgG antivielu titra pieaugums starp akūtās fāzes un atveseļošanās fāzes serumiem.
• Kombinētie testi:

◦Zika vīrusa antivielu IgG/IgM testsVar izmantot, ja ir nepieciešams atšķirt čikungunjas vīrusu no Zikas vīrusa infekcijām, jo ​​abas ir odu pārnēsātas slimības ar dažiem pārklājošiem simptomiem.

◦ZIKA IgG/IgM + Čikungunjas vīrusa IgG/IgM kombinētais testsĻauj vienlaikus noteikt antivielas pret Zikas un čikungunjas vīrusiem, kas ir noderīgi apgabalos, kur var cirkulēt abi vīrusi.

◦Denges NS1 + Denges IgG/IgM + Zika IgG/IgM kombinētais testsunDenges NS1 + Denges IgG/IgM + Zika + Čikungunjas kombinētais testsŠie ir visaptverošāki testi. Tie var noteikt ne tikai čikungunjas un Zikas vīrusus, bet arī denges vīrusa marķierus. Tā kā denges drudzis, čikungunjas drudzis un Zikas drudzis ir odu pārnēsātas slimības ar līdzīgiem simptomiem agrīnās stadijās, šie kombinētie testi var palīdzēt precīzā diferenciāldiagnozē. Nākamajā tabulā ir apkopoti šo testu galvenie aspekti:

Diferenciālā diagnoze

Čikungunjas drudzis ir jānošķir no vairākām citām slimībām tā pārklājošo simptomu dēļ:

• Denges drudzisSalīdzinot ar denges drudzi, čikungunjas drudzim ir relatīvi īsāks drudža periods. Taču locītavu sāpes čikungunjas gadījumā ir izteiktākas un saglabājas ilgāk. Denges drudža gadījumā ir arī locītavu un muskuļu sāpes, taču tās parasti nav tik stipras un ilgstošas ​​kā čikungunjas gadījumā. Turklāt čikungunjas drudzim ir mazāka asiņošanas tendence salīdzinājumā ar denges drudzi. Smagos denges gadījumos biežāk rodas asiņošanas izpausmes, piemēram, deguna asiņošana, smaganu asiņošana un petehijas.
• Zika vīrusa infekcijaZika vīrusa infekcija bieži izraisa vieglākus simptomus nekā čikungunjas drudzis. Lai gan abas slimības var izpausties ar drudzi, izsitumiem un locītavu sāpēm, locītavu sāpes Zika vīrusa gadījumā parasti ir mazāk izteiktas. Turklāt Zika vīrusa infekcija ir saistīta ar specifiskām komplikācijām, piemēram, mikrocefāliju zīdaiņiem, kas dzimuši inficētām mātēm, kas nav novērojama čikungunjas drudža gadījumā.
• O'nyong-nyong un citas alfavīrusu infekcijasŠīm infekcijām var būt līdzīgi simptomi kā čikungunjas vīrusam, tostarp drudzis un locītavu sāpes. Tomēr, lai precīzi identificētu izraisītājvīrusu, ir nepieciešami īpaši laboratorijas testi. Piemēram, molekulārie testi var atšķirt dažādus alfavīrusus, pamatojoties uz to unikālajām ģenētiskajām sekvencēm.
• Infekciozā eritēmaInfekciozā eritēma, kas pazīstama arī kā piektā slimība, ir parvovīruss B19. Tā parasti izpaužas kā raksturīgi izsitumi uz sejas, kam seko mežģīnēm līdzīgi izsitumi uz ķermeņa. Turpretī čikungunjas vīrusa izsitumi ir izplatītāki un var nebūt specifiski “vaiga” izsitumi.
• Citas infekcijas slimībasČikungunjas drudzis ir jānošķir arī no gripas, masalām, masaliņām un infekciozās mononukleozes. Gripa galvenokārt izpaužas ar elpceļu simptomiem, piemēram, klepu, iekaisušu kaklu un aizliktu degunu, kā arī drudzi un ķermeņa sāpēm. Masalām raksturīgi Koplika plankumi mutē un raksturīgi izsitumi, kas izplatās noteiktā veidā. Masalām ir vieglāka gaita ar izsitumiem, kas parādās agrāk un ātrāk izzūd. Infekciozā mononukleoze ir saistīta ar izteiktu limfadenopātiju un netipiskiem limfocītiem asinīs.
• Reimatiskas un bakteriālas slimībasDiferenciāldiagnozē jāņem vērā tādi stāvokļi kā reimatiskais drudzis un bakteriālais artrīts. Reimatiskais drudzis bieži ir saistīts ar streptokoku infekcijas anamnēzi un papildus locītavu simptomiem var izpausties ar kardītu. Bakteriālais artrīts parasti skar vienu vai dažas locītavas, un var būt lokāla iekaisuma pazīmes, piemēram, siltums, apsārtums un ievērojamas sāpes. Laboratoriskie testi, tostarp asins kultūras un specifisko antivielu testi, var palīdzēt atšķirt šos stāvokļus no čikungunjas drudža.

Profilakse

Čikungunjas drudža profilakse galvenokārt ir vērsta uz odu apkarošanu un personīgo aizsardzību:

• Mosquito Control:

◦Vides pārvaldībaTā kā Aedes odi vairojas stāvošā ūdenī, ir ļoti svarīgi likvidēt iespējamās vairošanās vietas. Tas ietver regulāru ūdens uzglabāšanas konteineru, piemēram, puķupodu, spaiņu un vecu riepu, iztukšošanu un tīrīšanu. Pilsētu teritorijās pareiza ūdens uzglabāšanas iekārtu un drenāžas sistēmu apsaimniekošana var ievērojami samazināt odu vairošanos.

◦Odu atbaidīšanas līdzekļi un aizsargapģērbsOdu atbaidīšanas līdzekļu, kas satur tādas aktīvās sastāvdaļas kā DEET (N,N-dietil-m-toluamīds), pikaridīns vai IR3535, lietošana var efektīvi atbaidīt odus. Arī garroku kreklu, garo bikšu un zeķu valkāšana, īpaši odu kodumu intensīvākās lietošanas laikā (rītausmā un krēslā), var samazināt odu kodumu risku.

• Sabiedrības veselības pasākumi:

◦Uzraudzība un agrīna atklāšanaIr svarīgi izveidot efektīvas uzraudzības sistēmas, lai savlaicīgi atklātu čikungunjas drudža gadījumus. Tas ļauj ātri īstenot kontroles pasākumus, lai novērstu tālāku izplatīšanos. Apgabalos, kur slimība ir endēmiska vai pastāv risks to ievest, ir nepieciešama regulāra odu populāciju un vīrusa aktivitātes uzraudzība.

◦Pacientu izolācija un ārstēšanaInficētie pacienti jāizolē, lai novērstu turpmākus odu kodumus un sekojošu vīrusa pārnešanu. Slimnīcām un veselības aprūpes iestādēm jāveic arī atbilstoši pasākumi, lai novērstu nozokomiālu (slimnīcā iegūtu) vīrusa pārnešanu. Ārstēšana galvenokārt ir vērsta uz simptomu mazināšanu, piemēram, pretdrudža līdzekļu lietošanu drudža mazināšanai un pretsāpju līdzekļu lietošanu locītavu sāpju mazināšanai.

Tā kā globālā sabiedrība cīnās ar čikungunjas drudža draudiem, ir svarīgi, lai indivīdi, kopienas un valdības veiktu preventīvus pasākumus, lai novērstu tā izplatību un aizsargātu sabiedrības veselību..